«Tieši tāpat kā uguns vienā acu mirklī var iznīcināt mežu, kurš audzis gadu tūkstošiem, tā viens mirklis apzināšanās var iznīcināt tendences cilvēka būtībā, kuras iesakņojušās visas dzīves laikā.» Šankaračarja
«Apzinātība ir apziņas modrība no viena mirkļa nākamajā. Apzinātības prakse attīsta spēju uztvert realitāti ar pieņemošu un laipnu attieksmi.» Psiholoģijas doktors Džonatans Kaplans (Jonathan Kaplan , Ph.D., ASV, Psychology Today, 2009)
Apzināšanās ir kā vārti, pa kuriem ieejot mēs ieraugām, kas patiesībā esam, un tajā pašā laikā tas ir instruments, ar kuru sevi pamodinām.
Apzināties nozīmē uzņemties radikālu atbildību par sevi. Pirmais būtiskākais solis, kuru sper pa apzināšanās taku, ir tas, ka spēj atzīt: tavs iekšējais stāvoklis, tas ir, tavi nolūki, emocionālās reakcijas un tavi domāšanas modeļi nepārtraukti maina tavu pieredzi par apkārtējo realitāti, notikumiem, cilvēkiem un situācijām.
Apzināšanās un apziņas modināšana
Apzināšanās (apziņas atmošanās) ir galvenā atslēgas prakse katram cilvēkam, tā kā sarkans dzīpars izvijās cauri dzīvei un pie visa, ko darām, pievieno harmoniju, efektivitāti, skaidrību, akurātumu, precizitāti uc. Ja rodas sajūta, ka situācija ir disharmoniska un rīcība nepareiza, nepieciešams vienkārši atmodināt apzināšanos. Un tā ir pati labākā izeja no jebkuras nepatīkamās situācijas.
Kas ir apzināšanās?
Apzināšanās ir apziņas atmošanās, nepārtraukta uzmanība, kas piepilda katru dzīves mirkli, kad, veicot kādas darbības, nenotiek maldīšanās domu ceļos, bet visa uzmanība ir veltīta tam, kas tiek darīt konkrētajā acumirklī.
Vairumos gadījumu mūsu uztvere ir līdzīga pusmiega stāvoklim, kurā zemapziņas līmenī tiek „kadrveidīgi” skanēts dotajā mirklī notiekošais. Tad, uztverta tēlu formā, informācija tiek detalizētāk apstrādāta ar domāšanas aparāta palīdzību. Tādejādi cilvēks zaudē kontaktu ar tīro realitāti, kas viņam tagad tiek nomainīta ar [ieprogrammētas] nosacītības pilnām domām. Apzināšanās atmodina snaudošo apziņu.
Apzināšanās praktizēšanas mērķis ir novērst uzmanību no domām par notiekošo uz pašu notiekošo tieši šajā brīdī. Kā ir teicis viens dzen meistars: „Kas es ēdu – es ēdu, kad nesu ūdeni – es nesu ūdeni”. Tas ir ārkārtīgi svarīgs, var teikt galvenais akcents; tā arī ir pati būtība praksei, kas atmodina mūsu apziņu un sekmē tās evolūciju.
Savā dziļākajā būtībā apzināšanās un meditācija ir sinonīmi. Meditācija atšķiras tikai ar to, ka tās laikā jūs praktizējat apzināšanos maksimāli komfortablos, „siltumnīcas” apstākļos. Tomēr cilvēks nevar pavadīt gadus sēžot aizvērtam acīm. Apzināšanās, atrodoties ikdienas kustībā, ir vēl ātrāk virzošāka prakse. Turklāt, kāda tad ir jēga bezdarbībai dzīves garumā? Pat ja kustībām nav jēga, tad kustību neesamībai tāpat nav nekādas jēgas! Ja tā nebūtu, dzīve neizietu no neizpaustas nirvānas stāvokļa. Gudrība ir darbīgā, radošā skaidrībā.
Pie kādiem nosacījumiem apziņas atmodināšanas prakse ir veiksmīga?
Visa sāls ir tajā, lai jūsu uzmanību padarītu nepārtrauktu, lai uzmanība ne uz mirkli nenovirzītos uz blakus domām. Pateicoties šādai nepārtrauktai apziņas modrībai, rodas tāds kā neikdienišķs, smalks pārdzīvojums – it kā jūs būtu vairāk pamodies. Sākumā liekas brīnumaini, ka šī pārsteidzošā brīvības sajūta, nepārtrauktā „tagad” pilnīguma sajūta, esamības sajūta jau tāpat ir vienmēr bijusi ar jums un šķiet tik savādi, ka neviens to nepamana un neviens par to nerunā.
Apkārtējā telpa un priekšmeti zaudē apmērus, jo tam visam pamatā ir tikai domu veidoli. Raugoties uz pierastajiem priekšmetiem, jūs sākat saprast to izmēru nosacītību. Kļūst grūti noformulēt, vai priekšmeti ir lieli vai mazi, vai tie ir tuvu vai tālu, taču šis apstāklis nekādi neapgrūtina jūsu kustības un darbības; tieši otrādi, padara tās precīzākas, iekļūstošas būtībā.
Apzināšanai padziļinoties var rasties mūžības sajūta, it kā notiekošais ar jums ir bijis vienmēr, attālumi līdz priekšmetiem var šķist bezgala tāli. Ķermenis sāk tikt pieņemts it kā no malas. Arī notiekošā ātrums zaudē ierastos kritērijus un pat vienkāršās darbībās un situācijās tiek piedzīvota neapverami ātra sajūtu plūsma. To nevar izstāstīt ar vārdiem. Nekas nav salīdzināms ar tiešo pieredzi.
Kā apgūt apzināšanās praktizēšanu?
Sākumā apzināšanās praktizēšana vairumam cilvēku šķiet pilnīgi neiespējama. Tomēr ar laiku, saistībā ar regulāru meditāciju veikšanu, apzināšanās kļūst par arvien vairāk pašsaprotamu stāvokli, tā kļūst spontāna. Pilnīgai realizācijai var būt vajadzīgi gadi. Tas tiešām nav viegli, taču tieši apzināšanās attīstīšana ir īstā evolūcijas atslēga, tā ir kā aukla, kas pievelk aiz sevis visus veiksmīgas personības parametrus.
Pati grūtākā cīņa ir cīņa pašam ar sevi. Un jo vairāk mēs pieliekam piepūli, jo smagāka šī cīņa kļūst. Atrisinājums ir – pārstāt piepūlēties un apspiest savu prātu. Nepieciešams izbeigt visus centienus, padoties un atslābināt prātu. Tad apzināšanās izlīs spontāni kā dabiska pamošanās. Parasti cilvēks atrodas nepārtrauktā prāta saspriegumā, kas aizšķērso ceļu skaidrai īstenības uztverei. Nereti ar saviem centieniem iesācējs praktizētājs vēl vairāk pastiprina šo saspringumu, kas noved pie stresa un nervozitātes. Pareiza prakse notiek bez piepūles, kad prāts ir atslābis un mierīgs. Apziņa jau līst pati, jums tikai nevajag tai traucēt.
Evolūcija, kas virzīta ar nodomu, salīdzinājumā ar „gadījuma” cikliem, paātrinās desmitiem reižu. Apzināšanai un meditācijai kļūstot dziļākai, izjūtas, ko jums bija lemts izdzīvot dažādos dzīves notikumos, sāk nākt pie jums bez redzamiem iemesliem, bez atkarības no notikumiem, un paiet ar vismazāko pretestību ne tik ilgi un mokoši, kā tas notiktu, apziņai atrodoties sadzīviskā līmenī. Protams, jāsaprot, ka pretestība, pieņemšanas un spontānas atslābināšanās līmenis ir ļoti individuālas lietas.
Kamēr jūsu ieprogrammētība atbrīvojas bez redzamas atkarības no notikumiem, no malas jūs varat izskatīties visai dīvains. Citiem šķitīs, ka jūsu pasaules uztvere ir neadekvāta. Lai to novērstu, pastāv dažādas prakses - „stalkings” (tolteku mācība), „iluzorais ķermenis” (budismā) – kurās jūs, neapgrūtinot citus ar saviem pārsteidzošajiem pārdzīvojumiem, uzvedieties nevis saskaņā ar savu iekšējo pasauli, kuru cilvēki neredzēs un nesapratīs, bet „normāli”, saskaņā ar sadzīvisko līmeni.
Atklājot sev jaunas pasaules, pirmajā laikā gandrīz katram rodas vēlēšanās parādīt šīs pasaules ap sevi esošajiem cilvēkiem. Vairumos gadījumu to nav vērts darīt. Ja tomēr vēlaties mēģināt, tad dariet to ļoti uzmanīgi bez aizvainojuma izrādīšanas, ja jūs nevēlas saprast. Katra pasaule dzīvo pēc saviem likumiem. Un ja kādām ir jāizdzīvo zemes ilūziju laiks, jūs tur neko nespēsiet mainīt.
Ikdienas praksē apzināšanās uzturēšanai var lietot uzstādījumus, ar kuru palīdzību var sevī izsaukt attiecīgo stāvokli. Šie uzstādījumi it kā atmodina sapratni un izraisa stāvokļa maiņu pie nosacījuma, ja jūs nešaubīgi tiem uzticaties. Tie var būt uzstādījumi, kas sniegti raksta „Tehnika koncentracii i meditacii (castj II)” nobeigumā, kā arī ir noderīgs uzstādījums saskarsmei, kas sniegts rakstā „ispolnenije želanij – čudo samoprogrammirovanija” (rakstus meklēt noradītajā saitā https://progressman.ru – tulkotāja piezīme), vai citus uzstādījumus, kas derēs tieši jums.
Ģirta tulkojums no Igora Satorina https://progressman.ru/
* * *
Meditācija ir viena no dižākajām dzīves mākslām – varbūt pat visdažādākā, un to nav iespējams ne no viena iemācīties. Tajā ir tās skaistums. Tai nav nekādas tehnikas un līdz ar to – nekādas autoritātes. Kad cilvēks mācās sevi, vēro sevi, vēro veidu, kā viņš iet, kā viņš ēd, ko saka, vēro savu tenkošanu, naidu, skaudību – ja sevī to visu apzinās nešķirojot, tā ir daļa no meditācijas.
Līdz ar to meditācijas var notikt, sēžot autobusā vai pastaigājoties gaismas un ēnu caurstrāvotā mežā, vai klausoties putnu dziedāšanā, vai raugoties savas sievas vai bērna sejā…
Cik neparasti, ka meditācija kļūst ārkārtīgi svarīga; tai nav nedz beigu, nedz sākuma. Tā ir kā lietus lāse: šajā lietus lāsē ir visas straumes, visas lielās upes, jūras un ūdenskritumi; šī lāse baro zemi un cilvēku; bez tās zeme būtu tuksnesis. Bez meditācijas sirds pārvēršas tuksnesī, novārtā pamestā zemē.
Džidu Krišnamurti „Meditācijas”
