Boma dialogs ir brīvo asociāciju pielietošanas metode grupām bez nekāda iepriekšnoteikta mērķa, atskaitot savstarpēju sapratni un cilvēku domāšanas izziņu. Tā ir domāta tam, lai grupas dalībnieki noskaidrotu savus aizspriedumus un domāšanas shēmas.
Boma dialogu izstrādāja un attīstīja Deivids Boms, Donalds Faktors un Pīters Garets, sākot ar 1983. gadu. Boms publicēja savus uzskatus par dialogu rakstu sērijā laikā no 1985. līdz 1991. gadam.
Boma dialogs (ko tā proponenti bieži vien sauc vienkārši par ‘’Dialogu’’) norisinās grupās no 20 līdz 40 cilvēkiem, kas sēž vienā riņķī dažas stundas regulārās sanāksmēs vai dažas dienas darba grupu atmosfērā. Dalībnieki ‘’atmet’’ savas domas, motīvus, impulsus un spriedumus, izzinot un cenšoties ‘’domāt kopīgi’’. Saskaņā ar priekšlikumu, Dialogu nevajag jaukt ar diskusiju, lekciju, disputu vai debatēm, kas, kā apgalvo Boms, ir vērstas uz mērķi tā vietā, lai vienkārši izzinātu. Tikšanās bez uzstādījuma vai dienas kārtības ir paredzētas ‘’brīvas telpas’’ radīšanai, kurā varētu atklāties kas jauns.
Deivids Boms
‘’Patiesībā dialoga uzdevums ir iedziļināties visā domāšanas procesā un izmainīt kolektīvo domāšanu. Mēs neesam īsti pievērsuši pienācīgu uzmanību domāšanai kā procesam. Mēs esam IESAISTĪJUŠIES domāšanā, bet uzmanību esam pievērsuši tikai saturam, nevis procesam pašam. Kāpēc domāšana prasa uzmanību? Patiesībā jebkas prasa uzmanību. Ja mēs vadām mašīnas bez uzmanības, tās salūzīs. Arī mūsu domāšana ir process, kas prasa uzmanību, citādi tas noies greizi.
Šādā dialogā, kad viens cilvēks kaut ko apgalvo, ko otrs cilvēks neapgalvo, kopumā atbilde atbilst nozīmei, ko domāja pirmais cilvēks. Drīzāk gan nozīme ir līdzīga nevis identiska. Tādējādi, kad otrs cilvēks atbild, pirmais cilvēks saskata atšķirību starp to, ko viņš gribēja pateikt, un to, ko otrs cilvēks saprata. Ņemot vērā šo atšķirību, viņam var izdoties iegūt svaigu skatījumu, kas ir būtiski viņa paša uzskatiem un arī otra cilvēka. Tādējādi var ‘’staigāt’’ šurpu turpu un pastāvīgi atklājas jauns saturs, kas ir svarīgs abām pusēm. Tādējādi dialogā katrs cilvēks nemēģina pārliecināt par noteiktām idejām vai informācijas vienībām, kas viņam jau ir pazīstamas. Drīzāk gan var sacīt ka abi dalībnieki rada kaut ko nekopīgu, tas ir, kopīgi rada kaut ko jaunu. (No ‘’Par Dialogu’’ (On Dialogue))
Šķiet, ka galvenā problēma ir tā, ka viena puse ir aizspriedumaina un neklausās. Galu galā ir viegli saskatīt, ka citi noteiktos jautājumos ir ‘’bloķēti’’, tādējādi to neapzinoties, viņi izvairās no konfrontācijas ar noteiktu ideju pretrunām, kas varētu izrādīties viņiem ļoti nozīmīga. Šāda ‘’bloka’’ būtība ir sava veida nejutība jeb ‘’anestēzija’’ attiecībā uz personīgajām pretrunām. Tādējādi kļūst skaidrs, ka ir būtiski apzināties personīgo ‘’bloku’’ dabu. Ja cilvēks ir uzmanīgs un modrs, viņš var pamanīt, ka, kad tiek pacelti noteikti jautājumi, parādās baiļu sajūta, kas viņu norobežo no šo jautājumu caurlūkošanas, un patikas sajūta, kas viņa domas piesaista citiem jautājumiem. Tādējādi cilvēks var izvairīties no jebkuriem, viņaprāt, traucējošiem jautājumiem. Rezultātā neapzināti viņš patiesībā pieņem aizsardzības pozīciju, lai gan pats uzskata, ka ieklausās citos cilvēkos. Kad mēs kopīgi sanākam, lai aprunātos vai kā citādi kopīgi rīkotos, vai katrs no mums spēj apzināties netveramās baiļu un patikas sajūtas, kas ‘’bloķē’’ mūsu spēju brīvi klausīties?‘’
Postbomiskā ‘’Boma dialoga’’ principi
Boma dialogs ticis plaši pielietots organizāciju attīstībā, un tas ir attīstījies citādi, nekā Boms bija sākotnēji iecerējis: reti kad savācas minimālais dalībnieku skaits, kādu Boms sākotnēji bija ieteicis (20 cilvēku) un nereti ir arī daudzas citas mazas atšķirības. Būtībā jebkura sarunas metode, kas tiek pasniegta kā tāda, kas balstās ‘’Deivida Boma ieteiktajos dialoga principos’’, var tikt uzskatīta par Boma dialoga veidu. Šie ‘’Boma dialoga’’ principi ir:
- Grupas dalībnieki piekrīt, ka nekādi kolektīvie lēmumi netiks iesaistīti sarunā. ‘’Dialoga grupa neizlemj, ko darīt. Tas ir svarīgi. Citādi nav brīvības. Ir nepieciešama brīva telpa, kurā mēs neesam spiesti neko darīt, nedz arī nonākt līdz kādiem secinājumiem, nedz kaut ko sacīt vai nesacīt. Pastāv atvērtība un brīvība.’’ (Boms, ‘’Par dialogu’’, 18.-19. lpp.)
- Katrs dalībnieks piekrīt atmest jebkādus vērtējumus sarunas laikā. (Ja dalībnieks dzird kādu ideju, kas viņam nepatīk, viņš šai idejai neuzbrūk) ‘’[..] jebkurā grupā tās dalībnieki ieradīsies ar saviem pieņēmumiem, un grupu tikšanos laikā šie pieņēmumi atklāsies. Tiek aicināts atmest šos pieņēmumus tā, lai tie netiek nedz īstenoti, nedz apspiesti. Jūs tiem nedz ticāt, nedz neticāt; jūs tos nekādīgi nenovērtējat...’’ (Boms, ‘’Par dialogu’’, 20. lpp.)
- Kad dalībnieki ‘’atmet tiesāšanu’’ viņi vienlaikus ir arī maksimāli godīgi un atklāti. (Ja kādam dalībniekam ir ‘’laba ideja’’, ko viņš citos apstākļos būtu noklusējis, jo tā ir pretrunīga, tad šajā gadījumā viņš dalīsies tajā ar citiem.)
- Sarunas laikā tās dalībnieki mēģina sarunā ievīt citu cilvēku idejas. (Grupveidā bieži vien izdodas nonākt līdz idejām, kādas grupas dalībnieki līdz sarunas sākumam pat iedomāties nespēja.)
Parasti dažādo ‘’Boma dialoga’’ formu mērķis ir veicināt grupas sapratni par sevi. Citiem vārdiem, Boma dialogs ir paredzēts grupas dalībnieku informēšanai par grupas pašreizējo stāvokli.
Boma dialoga izpausmes
Pīters Senge savā grāmatā ‘’Piektā disciplīna’’(The Fifth Discipline,1990) iesaka dialoga veidu, kas balstās, principos, kas kā viņš apgalvo, aizgūti no Boma un ir daļa no viņa palīdzības stratēģijas grupām kļūt par "mācību organizācijām".
Pārkers Palmers savā grāmatā ''Apslēptais viedums'' (A Hidden Wholeness, 2004) aizstāv dialoga stilu, kas ir gandrīz identisks Boma sākotnēji ieteiktajam. (Palmers savu tehniku dēvē par ''Uzticības lokiem''.) Palmers savu dialogu vairāk izmanto personīgas garīgās attīstības virzienā nekā biznesa konsultācijai.
Holmans (1999) skaidro, ka Linda Elinora (Ellinor) izmantojusi ''dialogu kā sarunu'', lai izveidotu partnerattiecības darba vidē (būtībā nodibinājusi neformālu darbavietas demokrātiju):
''[..] pastāv tiekšanās uz, tā saucamajām, līderpozīcijām. Dalītas līderpozīcijas attiecas uz fenomenu, kad ar laiku dialoga praktizētājiem izveidojas kopīga sapratne par kolektīva mērķiem un nolūkiem. Izveidojas saskaņa. Katrs grupas dalībnieks saskata savu unikālo līdzdalību un ieguldījumu gala rezultātu sasniegšanā. Formālajiem līderiem nav nepieciešams tik ļoti vadīt padoto darbību. Būdami ''apbruņoti'' ar labāku kopainas izpratni, padotie vienkārši var rīkoties neatkarīgi bez vajadzības pēc vadītāja norādēm.'' (224. lpp.)
Viljams Īzaks (Isaac) (1999) apgalvo, ka tiešā veidā balstījies uz Boma darbu. Viņš iedziļinās daudzās iespējamajās tehnikās un paņēmienos, ko var izmantot, lai pārraudzītu un uzlabotu dialogu grupā. Viņš fokusējas uz četru stadiju dialoga attīstības modeli (242.-290. lpp.):
- stadija ir ''Atklātie monologi'', kurā grupas dalībnieki pierod pie savstarpējām sarunām.
- stadija ir ''Prasmīgā diskusija'', kurā cilvēki apgūst dialoga prasmes.
- stadija ir ''Apcerīgais dialogs'', kas aptuveni atbilst Boma idejai par Dialogu.
- stadija ir ''Radošais dialogs'', kurā ģenerētās idejas Īzaks ir izraudzījies par mērķi savām grupām.
Patrīcija Šova (Shaw) (2002) distancējas no pārējiem Boma dialoga skolas pārstāvjiem ar apgalvojumu: ''[..] Es nemēģinu izkopt speciālu sarunas disciplīnu. [..] Tā vietā, lai iepotētu speciālu dialoga disciplīnu, es mudinu uz improvizāciju ansambļiem kā kolektīvas rīcības organizēšanas prasmi.'' (164. lpp.) Šovas dialoga forma liek uzsvaru uz to, lai grupas dalībnieki iemācītos novērtēt katra personīgo lomu kopējā sarunā tādā pat veidā, kā džeza improvizācijās mūziķi novērtē viens otra spontāno ieguldījumu kopējā sniegumā. Šovas dialoga variācija parāda, ka iespējama vienkāršāka, mazāk ideālistiska pieeja. Viņai visas sarunas ir nepārtrauktība, kas ietver visas dialoga formas, sākot ar visaugstāko un vistīrāko un beidzot ar viszemāko ''pavēļu un kontroles'' tipa sarunu. Tādā ziņā dialogs var būt vairāk vai mazāk jebkura saruna.
Visi augstākminētie autori tiek uzskatīti par ekspertiem ''Boma dialogā'' (bet ir vēl arī citi). Tādējādi Boms ir tikai viena no daudzām autoritātēm šajā jautājumā. Daži no šiem praktizētājiem ir snieguši ieguldījumu un ieviesuši pielāgojumus, kurus Boms pats nebija paredzējis, tādējādi ''Boma dialogs'' ir attīstījies tālu aiz Boma paša sākotnējās dialoga teorijas robežām, kas, kā uzskata Dons Faktors, būtu viņu iepriecinājis, ja viņš vēl būtu dzīvs.
(https://en.wikipedia.org/wiki/Bohm_Dialogue)
