Draugi - Друзья - Friends - Amigos

Atziņas no teologa, meditācijas un kontemplācijas skolotāja Jura Rubeņa meistarklases "Apzinātība. Vērība. Klātbūtne" konferencē - "Meditācijas pielietošana uzņēmējdarbībā", kurā aplūkota aktualitāte mūsdienu uzņēmējdarbībā - Ernsta Oto Šarmera U teoriju. Lai noder!

• Lai nonāktu pie patiešām novatoriskiem risinājumiem, tev ir jāmaina vieta, kurā tu atrodies, citiem vārdiem, tev ir jāapgūst kaut kas, ko tu nezini.
• Mūsdienu pasaulē oldskūls jautājumu risināšanā un lēmumu pieņemšanā vairs nedarbojas, nepieciešams jauns skrejceļš, lai nonāktu jaunos laukumos pie jauniem risinājumiem.
• Presencing (jūtošās klātbūtnes) prakse palīdz sasniegt jaunus krastus, jaunu redzējumu, kas palīdz apzināties savu vai uzņēmuma nākotnes potenciālu, proti, nonākt pie jaunas, dziļākas vietas, no kuras tu pieņem lēmumu.
• Šī U teorija mums grib palīdzēt būt mazāk atkarīgiem no pagātnes, lai mēs varētu ieraudzīt jauno; mums nav jānosvītro mūsu pagātne, jo tur ir mūsu identitāte, bet mums nevajag būt pārāk atkarīgiem no tās.
• Galvenā Šarmera tēze ir ļoti revolucionāra: "Mūsu panākumi nav atkarīgi no tā, KO mēs darām vai KĀ mēs darām, bet NO IEKŠĒJĀS VIETAS, no kuras mēs darbojamies."
• Vērības prakse palīdz atrast tev iekšējo vietu, no kuras vietas tu pieņem lēmumus.
• Pat ciparos ir ieraugāms tas, no kura līmeņa vadītājs pieņem lēmumus, cik dziļš viņš ir cilvēks, cik dziļus līmeņus tu sevī apgūsti.
• Ja vari noteiktā dziļumā redzēt lietas, tad tavi lēmumi ir ļoti iekļaujoši, ļoti gudri, ļoti lielu perspektīvu aptveroši. Ja tev ir sekls tas līmenis, tu redzi mazu gabaliņu un mazā gabaliņa ietvarā tas lēmums varbūt nav slikts, bet tu neredzi turpinājumu visapkārt, kā rezultātā lēmums tomēr izrādās īsredzīgs vai bieži vien pat kaitīgs.
• Stāsts par lēmumu pieņemšanu vai vadīšanu vispirms ir stāsts par sevis apgūšanu.
• Ja tu ej šajā vadības tehnoloģijas (U teorijas) apguves līmenī, tas paredz tev nepieciešamību fundamentāli mainīties. Ja neesi gatavs mainīties, nevajag šito sākt.
• Tev ir jābūt gatavam ieiet jaunā teritorijā, tev ir jābūt gatavam mainīties.
• Oto Šarmers: es nezināju, kur šī vieta ir, jo šī vieta nav mūsu ikdienas pieredze.
• Tas lielākais dziļums ir kaut kas, kur tu parasti neatrodies, bet tev tas ir jāatrod, lai tavs skats kļūtu dziļāks, plašāks, ietverošāks un gudrāks.
• Mācīšanās veidam - mācīties no tapšanā ietvertās nākotnes - ne tikai nebija metodes, bet pat neviena īsta nosaukuma. O. Šarmers šo procesu nosauca par U teoriju un presencing - presencing saista sensing (sajust nākotnes iespējas) un presence (klātbūtnes stāvoklis pašreizējā acumirklī) - jūtošā klātbūtne.
• Labas lietas tu noķer gaisā - saproti "Tā ir!"
• Ir kāds punkts, no kura nākotne, kā tāds avots, nāk ārā, šeit notiek. Mūsu uzdevums ir nebūt atkarīgiem no pagātnes, bet satvert nākotni, kura grib manifestēties, kura notiek un kura meklē veidus un instrumentus, kā manifestēties šeit. 
• Lai es mācos uztvert nākotni un lai manus lēmumus veido šī topošā nākotne.
• Enerģija seko uzmanībai. Enerģija nav tur, kur strādājat, bet tur, kur ir jūsu uzmanība.
• Visur tur, kur mēs rīkojamies no vecajiem konceptiem, nekāda prāta atvēršana nenotiek.
• Kad tu pasaki, ka tev ir zināmas atbildes, tu esi totāli aizslēgts, pat tava mentālā telpa ir aizslēgta, tavā mentālajā telpā neienāk nekas jauns - tad tavs pirmais uzdevums ir apstāties, piebremzēt un atvērt prātu un dot plašāku telpu, lai var ienākt kaut kas jauns. 
• Daudziem "piemīt" spēja neredzēt - tu esi nolikts priekšā procesam un.. TU NEREDZI! Tas nozīmē, ka tu esi tik ļoti pārņemts, ka it kā zini, kā notiek lietas, kā tam jāizskatās, kā tas vienmēr ir bijis, ka tu vienkārši NEREDZI, ka tava pagātnes pārliecība ir stiprāka par realitāti, aroganta nevēlēšanās ieraudzīt lietas - tas bieži vien ir galvenais iemesls, kādēļ mēs paliekam pie vecajiem modeļiem.
• Nesteidzies izdarīt galējus slēdzienus jaunā, nestandarta problēmas situācijā, vispirms pievērs uzmanību un ļauj ienākt sevī tam, ko tu nesaproti un atzīt, ka ir kaut kas, ko tu nesaproti, ļaut ienākt visai tai situācijai, kāda tā ir, ar visu, tā saucamo, mākoni.
• Otrais uzdevums - VĒROT, VĒROT, VĒROT! Paskaties vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz jeb, citiem vārdiem, mācies būt uzmanīgs, uzmanīgs, uzmanīgs, atvērts, atvērts, atvērts - cik vien iespējams!
• Paturēt atvērtu prātu, apzināties savus pieņēmumus un būt gatavam jaunajam, ka tas jaunais var ienākt, pārorientēties, atkāpties, padomāt - tātad šī prāta atvēršana un savu acu vai savas uztveres atvēršana ir ļoti svarīga. 
• Tā vietā, ka es zinu, kā šito risināt, es vispirms vērošu, vērošu, vērošu, uztveršu, uztveršu, uztveršu un tikai tad izsacīšu savus slēdzienus un konceptus.
• Taisi vaļā savas acis! Ja tu ļausi citiem sevi nest, tu neieraudzīsi. Patiesībā, beigās tu kļūsti par visnevarīgāko, jo tu ļauj citiem sevi nest. Taisi vaļā savas acis, iegūsti savu informāciju, savu pieredzi un tas tev palīdz kustēties.
• Šī vērošana ir tā, kas atver tavu prātu. Tā prāta atvēršana ir ļoti svarīga lieta. 
• Tad, ja cilvēki vairāk sāk mācīties un apzināties, viņi aizvien vairāk sāk saprast, ka mans redzējums ir tikai viens aspekts. Lai cik ļoti mēs gribētu absolutizēt savu redzējumu, mēs saprotam, ka es kaut ko redzu un kaut ko neredzu, un tāpēc man ir jābūt ļoti uzmanīgam. 
• Vislabākie vadītāji nav tie, kuri desmit sekundēs spēj pieņemt fundamentālus lēmumus, bet tie, kuru likums ir: vispirms vēro, vēro, vēro. Uztver! Nonāc pie iekšējas skaidrības, kas tur notiek un tad pieņem lēmumu.
• Atvērtais prāts - ka tu izej ārā no saviem vecajiem konceptiem un esi gatavs redzēt jaunus konceptus un esi gatavs, kas varbūt pusmūžā ir tā grūti, tādai pazemojošai situācijai, ka es varētu nezināt visu šajā pasaulē, ka es varētu kaut ko nezināt, ka es varētu nebūt gatavs.
• Sajust, atvērt savu iekšējo telpu, "sirds atvēršana" jeb "jušanas atvēršana" - tas nav stāsts par sentimentālismu, tas ir stāsts par iekšējo telpu, kurā es mācos SAJUST situāciju. Lai tu varētu situāciju sajust, tev ir jāielaiž šī situācija savā iekšējā telpā, iekšēji jāsatiek. 
• Daudzas lietas nav iespējams vienkārši verbalizēt, formulēt vārdos, bieži vien tās vispirms var sajust.
• Tā ir emocionālā inteliģence, kas saka: pirms saprašanas labāk vispirms sajust - sajust, kas notiek tajā cilvēkā, sajust, kas notiek tajā telpā. 
• Nevis emocionāli reaģēt, bet būt atvērtam, ielaist savā iekšējā telpā, mācīties paraudzīties no citiem skata punktiem, pārkāpt sevi un spēt caur savu šo iekšējās sajūtas pieredzi tuvoties pie tā, tuvoties tam, kas notiek realitātē.
• Ja jūs sajūtat situāciju, jūs vienmēr esat priekšrocības stāvoklī.
• No produktivitātes viedokļa atvērtība vienmēr ir rentablāka; ja sajūti, tu vienmēr redzi vairāk tajā laukumā - ši totāli nepraktiskā lieta "sirds atvēršana", pat bīstamā lieta - tā beigu beigās tev palīdz nonākt pie daudz plašākiem, smalkākiem, gudrākiem un tev pašam jēgpilnākiem lēmumiem.
• Atlaist un ļaut aiziet prom visam, kas var aiziet! Vērības vai meditācijas brīža situācija, ka mēs izveidojam klusuma telpu un satiekamies art to, kas no šīs klusuma telpas rodas. Es atlaižu visu, kas mani ir determinējis un nosacījis, mācos pilnīgi atvērties, apklustu un esmu vērīgs pret to, kas pamostas šajā klusuma brīdī, kas nāk virspusē.
• Tā ir ģeneratīva klausīšanās no veseluma jeb, kā Šarmers saka, tā ir radoša klausīšanās no Avota, no Avota, no kā mēs visi nākam un kas nemitīgi burbuļo un nes kaut ko jaunu virspusē. 
• Mēs mācamies būt saistīti ar Avotu, mūsu Avotu, no kā mēs nākam un no kā nāk katrs nākamais mirklis un ļaujam šim avotam nosacīt tās sajūtas, ko tas mums grib parādīt.
• Šajā dziļākajā punktā ir tāds kā slieksnis, to pārvarēt ir tā kā nomirt un piedzimt no jauna; līdz šim punktam tu aizej kā cilvēks, kurš ir apkrauts ar kaut kādām pagātnes lietām, šajā punktā tu tās radikāli atlaid un mācies piedzīvot visas šīs jaunās radikālās lietas. 
• Vilbers saka, ka vienīgais brīdis, kad cilvēkam ir BRĪVĀ GRIBA, kad viņš nav atkarīgs no pagātnes, vajadzībām un nākotnes interesēm, ka viņš ir šinī mirklī. 
• Tu vari pieņemt pašu produktīvāko lēmumu tad, ja noskaidro, ko tu īsti, īstenībā, gribi. Tas ir kā iziet caur adatas aci. 
• Presencing raksturo tas, ka tu atlaid visu, ar ko tu esi apkrauts, ka tu ieej kā kamielis caur adatas aci, atbrīvojies no pilnīgi visa, ka tu esi tu pats, bez jebkā lieka; tad tu vari piedzīvot kaut ko jaunu, kaut ko totāli jaunu, tu esi atvērts visam jaunajam. 
• Tajā klusuma brīdī, kad tu esi tajā presencing brīdī, tev ir jāpievērš uzmanība visiem sīkumiem, kur kaut kas notiek, ir kāda plaisa, tur nāk iekšā kaut kas jauns, kāda asociācija, jauni fīlingi, pievērs tam visam uzmanību, tas ir kaut kas ļoti svarīgs. 
• Kad esi saņēmis visas šīs sajūtas, tu mēģini tās visas sakopot, kristalizēt, veidojot vīziju un nodomu. 
• Ja tu uzreiz nerīkojies ar tiem jaunajiem impulsiem, racionalitāte tos "apēd", pragmatiskā ikdiena tos kārtējo reizi tev atņem, tādēļ pievērs uzmanību visām tām sajūtām, kas tajā presencing, tajā vērības momentā nāk virspusē un mēģini to sakopot, apkopot kaut kādos redzējumos un tūdaļ pat mācies to tālāk prototipēt.
• Tu vari daudzas lietas izzināt, tās prototipējot, tās veidojot, respektīvi, mācoties domāt ar rokām. 
• Neieslēdziet pārāk ātri galvu, galva iznīcinās lietas. Domājiet ar rokām, ļaujiet tām asociācijām nākt caur rokām, veidojiet tos modeļus, skataties. Ja jūs par ātru ieslēgsiet savu racionālo domāšanu, vaicāsiet, vai tas ir iespējams, jūs jau zināt, kādu atbildi saņemsiet no prāta: "Protams, ka tas nav iespējams!"
• Ja mēs vispirms atveram prātu, atbrīvojam iekšējo telpu, gribas telpu (un šeit ir jāpārvar bailes!), tad mēs racionalitāti ieslēdzam pēdējā stadijā, mēs darbojamies intuitīvi, mēs nedomājam (tādā nozīmē, ka mēs uzdodam sev racionālus jautājumus!), bet mēs mēģinām intuitīvi veidot un skatīties, kas no tā iznāk. 
• Izrādās - ja tu domā ar rokām, tu tiec pie kaut kā tālāk nekā tavs prāts ir spējīgs izdomāt, jo prāts, teiksim, domā kaut kādās vakardienas matricās. Prāts ir vērtīga lieta, bet tu to ieslēdz beigās, tad kad kaut kas ir izveidots.
• Ļaut ienākt caur prototipēšanu, caur maziem modeļiem - prototipēšana ir veids, kā tu domā tālāk par šo jautājumu. 
• Labas lietas pazīstam kā kaut ko sen pazīstamu. Šis process maina arī mani kā lēmuma pieņēmēju. Es pārmainos, es saprotu lietas daudz dziļāk un tad es nonāku pie novatoriskiem lēmumiem, es nonāku pie lēmumiem, kuri nav atkarīgi no pagātnes - mēs lietojam pagātnes zināšanas, bet mēs neesam atkarīgi no pagātnes tajā nozīmē, ka mēs skatamies uz priekšu ar vakardienas brillēm. 
• Šis U process ir process, kurā mēs atveramies, visu atlaižam, nonākam šajā vērības prakses punktā, atlaižam visu pagātni un caur šo klātbūtnes momentu atbrīvo nākotnei. Kā Šarmers skaisti saka, tu ļauj nākotnei notikt caur sevi un izmantot sevi par instrumentu. Nevis es izmantoju nākotni kā savu instrumentu, bet es ļauju nākotnei sevi padarīt par viņas instrumentu un caur mani var īstenoties tās jaunās lietas, kuras grib ienākt šajā pasaulē. 
• Svarīgākais fokuss ir: mums vienmēr ir jāpavērš uzmanība atpakaļ uz sevi. Tas ir tas neparastais, ka es skatos uz problēmu un pajautāju: "Kas skatās uz šo problēmu? Kas manī skatās uz šo problēmu? No kuras vietas es skatos uz šo problēmu?" No tās vietas sākas kaut kas jauns, tas ir izaicinoši, tas ir novatoriski, bet tas patiešām ved pie jauniem, novatoriskiem lēmumiem un rezultātiem.
• Šī teorija ir interesanta ar to, ka tā nevis piekabina klāt pie vadības arī meditāciju, bet šī teorija, šī presencing prakse, šī vērības prakse meditāciju padara par galveno novatorisku lēmumu un jaunas vadības pieņemšanas nosacījumu. 
• Šī iziešana caur adatas aci padara tevi savādāku un tāpēc tu jūti kaut ko citu un tāpēc tu vari nonākt pie citiem lēmumiem. Šī U teorija paredz vadītāja transformāciju, pie kam nepārtraukta vadītāja transformācija ir priekšnosacījums nepārtrauktiem novatoriskiem un revolucionāriem lēmumiem. 
• Bieži vien mēs, sajūtot jaunas iespējas un izaicinājumus, mēs apstājamies pusmastā un sakām: jā, tur ir kaut kas, bet tas ir grūti, un tas paredz manu pārmaiņu, un tas varbūt paredz par daudz, un beigu beigās es varbūt neesmu gatavs to darīt. Bet ja mēs šo pašu U teoriju pārceltu personiskās dzīves plaknē, tad šis sensing ceļojums ir ļoti svarīgs ceļojums, lai es savas dzīves izpratnē pieņemtu īstos lēmumus.
• Šī U teorija, iespējams, ir vienīgais ceļš, lai mēs padarītu maksimāli dziļus, plašus un jēgpilnus arī mūsu dzīves lēmumus. 
• 12 principi un prakses, kuri veicina individuālo dzīves ceļu no mazās patības uz lielu kļuvušo patību, no es uz mēs: 

1. Nesprediķot, bet rīkoties. Sāc ar klausīšanos. Saisties ar cilvēkiem tur, kur viņi ir un meklē no šiem skata punktiem plaisas vai atvērumus. Tad esi gatavs palīdzēt.
2. Novēro, novēro, novēro: kļūsti "pasaules meistars" novērošanā un sadzirdēšanā, sākot no ārējiem faktiem līdz cilvēciskās pieredzes smalkākajiem līmeņiem (atvērta domāšana, atvērta sirds, atvērta griba).
3. Saisties ar savu gribu un padari sevi par instrumentu. Nodoms nav tikai stiprs spēks. Tas ir vienīgais spēks. Savienoties ar savas dzīves ceļa mērķi, tā ir došanās vertikālā virzienā: "Kas es esmu?", "Kāpēc es esmu šeit?", "Kā es varu savienot savu darbu ar savu dzīves uzdevumu vai savu profesiju ar savu aicinājumu?" Jo lielāku skaidrību mēs par to iegūstam, jo labāk varam kļūt par instrumentu, kas ļauj rasties tapšanā ietvertajai nākotnei.
4. Kad atveras plaisa uz nākotni - savieno sevi ar to un rīkojies no šeit un tagad. "Novēro...", nodoms vertikāli un horizontāli savienos tevi ar tagadnes un gatavības augstāko līmeni. Tam nepieciešama uzmanība un gatavība tapšanā ietvertajam. Dari to, un tikai tad vaicā, vai tas ir iespējams. 
5. Seko savai sirdij - dari, ko tu mīli, mīli, ko tu dari. Ja tas nesokas, pastāv bažas pazaudēt savu paša ceļu un dzīvot citu dzīvi.
6. Vienmēr paliec dialogā ar visumu, jo tā ir palīdzēt gatava vieta.Mūs aptver lielāks konteksts - tas apgādā mūs ar nepieciešamo atgriezenisko saiti. Uzticies šim 14 miljardus gadu veidojušamies procesam, kam vēl tu vari uzticēties, ja ne visumam, kuram pateicoties tev ir viss, kas ir tavā rīcībā.
7. Veido radošās klausīšanās telpu, kas tevi stiprina tavā dzīves ceļā. (Dialoga aplim iesakām 7 personas, kuras tiktos dažas reizes gadā).
8. Atkārto, atkārto, atkārto - labās U procesa puses nozīme, vingrināties un pielāgot to, kam jārodas. Izpēti jauno caur darīšanu.
9. Esi klātesošs, kad atveras nākotnes iespēju lauks. Visas pārmaiņas notiek kontekstā - personiski, attiecībās, institucionāli vai globāli, atklāj arī sistēmu nomales, jo šeit, ja paveicas, uzpeld nākotnes iespēju lauks, kas vēlas nākt pasaulē.
10. Izvēlies atbilstošāko valodu dažādiem iesaistītajiem. Pārmaiņu mēģinājumi ar tikai vienu vienīgu fokusu gandrīz vienmēr ir lemti neveiksmei. 
11. Ja tu vēlies izmainīt citus, tev jābūt gatavam vispirms mainīt sevi. Svarīgākais ir tavu attiecību kvalitāte ar pārējiem iesaistītajiem. Tās tev jāveido un jāstiprina. 
12. Nepadodies. Nekad. Tu neesi viens. Katrs ceļš pretī inovācijai un pārmaiņām prasa milzīgu neatlaidību. Dažreiz nepieciešami gadi bez panākumiem, līdz kļūst redzams kaut kas taustāms. Mācies no savām kļūdām. Zaudēt drosmi pēc neveiksmēm ir enerģijas zaudēšana. Ierosināt izmaiņas prasa drosmi. Drosme dzīvo paļāvībā, ka neesam vieni. Šī drosme savieno mūs ar mūsu patības dziļākajām dimensijām.